Kultūras mantojums

Viss kultūras mantojums, kas atrodams Gražutes reģionālā parka teritorijā, ir šī novada vēstures atstātās pēdas. Gadsimtiem senie pilskalni un kapu kalni, muižas un kapsētas – tie visi ir šeit notikušo notikumu, dzīvojušo cilvēku saglabājušies liecinieki, kuru stāstos var ieklausīties ikviens, kas nolēmis apmeklēt šo novadu.

Parka teritorijā agrāk dzīvoja sēļu cilts ļaudis, par kuru dzīvesveidu un sadzīvi stāsta daudzi saglabājušies pilskalni, elku kalni, kā arī kapukalni. Par nedaudz citādu, smalkāku un mistiskāku vēsturi runā atrodamie ar mitoloģiskajām nozīmēm apaugušie dobumakmeņi un zīmjakmeņi.
Parkā atrodas 15 atsevišķu vai kopā ar ciematiem ierīkotu pilskalnu. Vairums no tiem ir ļoti seni, ierīkoti un apdzīvoti vēl 2. gadu tūkstotī pirms Kristus, bet iznīkuši 1. gadu tūkstotī. Dažu pilskalnu uzplaukums bijis diezgan ilgs – līdz 5. gs. (Sokišķu pilskalns) vai pat 13. gs. (Šukšču pils bija dzīvotspējīga līdz pat Lietuvas valsts veidošanās periodam).

Senie lietuvieši savus mirušos apglabāja kapukalnos, kas novietoti pa vienam, mazās grupās vai veselos kurgānos. Austrumlietuvā ir sevišķi daudz no dzelzs laikmeta saglabājušos kapukalnu – pēc 2004. gada datiem, Austrumlietuvā un daļēji tagadējās Baltkrievijas rietumdaļā ir saglabājušās aptuveni 390 šī laika posma kapukalnu grupas. Izņēmums nav arī Gražutes reģionālā parka teritorija. Liela daļa kapukalnu šeit ir sakoncentrēti grupās, kas pieder vēlajam dzelzs laikmetam (9.–12. gs.). Lielais kapukalnu skaits rāda, ka dzelzs laikmetā šajā teritorijā bija izveidojusies ne viena vien apdzīvota vieta. To, ka teritorija pagānu laikposmā bija pietiekoši blīvi apdzīvota, vēstī arī saglabājušies elku kalni, svētvietas, kā arī mitoloģiskie akmeņi.

Savukārt arhitektūras mantojums atklāj jau citu, nedaudz vēlāku vēsturi. Apkārtnei bijis raksturīgs liels daudzums ūdensdzirnavu. Tas nav brīnums, ņemot vērā apvidus ūdenskrātuvju daudzumu. Vietējie centās izmantot ūdens enerģiju, būvējot ne tikai ūdensdzirnavas, bet arī hidroelektrostacijas (iespaidīgākā bijusi Antalieptes hidroelektrostacija). Muižas un baznīcas stāsta par šeit saimniekojušajām Giedraišu, Rudaminu, Begansku, Dauģēlu, Strutinsku un Tiškeviču ģimenēm. Tās atgādina par Antalieptē darbojušos Baskāju Karmela māsu klosteri, Salaka pilsētiņas iedzīvotāju kopību un pašatdevi. Dūkšta muižā savas dienas pavadījuši kultūras pārstāvji – Adoms Mickevičs, Jans Rustems, Adoms Hrebnickis.

Parka teritorijā esošās apdzīvotajām vietām raksturīga etniskā dažādība. Starpkaru periodā, tāpat kā citās Lietuvas pilsētās un ciematos, šeit dzīvoja ebreji, bet Salaka izceļas ar tās tatāru kopienu (pie ciemata ir ierīkota kapsēta, kas vēl joprojām darbojas). Apkārtnē joprojām dzīvo daudz vecticībnieku kultūras pārstāvju – varat apmeklēt joprojām darbojošās kapsētas un lūgšanu namus.